Izlasīju presē, ka kāda Studente veikusi aprēķinu – ja ministri savos komandējumos uz Briseli lidotu ekonomiskajā klasē, tad valsts ietaupītu milzīgu naudas summu. Vairāk nekā simts tūkstošus latu gadā. Savukārt, masu medijs, komentējot šo Studentes veikto aprēķinu, pamanījies nokaunināt ministrus un citas amatpersonas – fui, lidot biznesa klasē šajos taupības apstākļos ir slikti, un arī attālums līdz Briselei neliels... Nekādi citi komentāri neseko. Nav prasīts viedoklis nevienam ministram, nav apklaušināti ministriju darbinieki...
Viss jau būtu skaisti un pareizi. Patiešām – lidot uz Briseli biznesa klasē (pat neņemot vērā smagos ekonomiskos apstākļus) nav pareizi un valstij nav vajadzīgi. Tur nu Studentei var pilnībā piekrist. Cita lieta, ka šis Studentes aprēķins, gluži kā slikts kursa darbs ne visai sekmīgam studentiņam, balstīts nevis uz patiesiem, bet iedomātiem faktiem. Citiem vārdiem – pieņemam, ka divreiz divi ir pieci, un uz šī pieņēmuma pamata uzbūvējam veselu kursa darbu, veicot aprēķinus, kalkulējot sarežģītas formulas un zīmējot tabulas. Bet īstais fakts ir tāds – nezinu patiesībā nevienu ministru, kas saviem lidojumiem uz Briseli (vai kādu citu vietu Eiropā) izmantotu biznesa klasi. Parasti, visbiežāk lidojumi notiek ekonomiskajā klasē. Piemēram, Zemkopības ministrijā pat esam iesaistījušies strīdā ar „airBaltic” aviokompāniju, kurai bieži vien pēkšņi nav vietu ekonomiskajā klasē... Ja nu pēkšņi arī atrastos kāds ministrs, kurš patiešām izmanto biznesa klasi, tad jebkurā gadījumā nevar attiecināt šādu „pētījumu” uz visu valdību.
Studentes aprēķiniem pievienoti arī fakti no oficiālās statistikas – ministri komandējumos kopā braukuši 270 reizes gadā. Uz nepareizā pamatfakta balstītais „pētījums” tādējādi tiek apaudzēts ar astronomiskiem cipariem un lasītājs ierauga „nīsto valdību” ārkārtīgi nepievilcīgā gaismā – kamēr citus aicina taupīt, paši vizinās apkārt biznesa klasē. Lielākai ietekmei citēts arī kāds Uzņēmējs, kas braukšanu uz Briseli biznesa klasē arī novērtē sliktiem vārdiem... „Skaitlis ir gana liels, lai vismaz padomātu par lidošanu ekonomiskajā klasē un ietaupīto līdzekļu novirzīšanu citur,” nobeidz savu publikāciju medijs. Un kuram lasītājam gan pēc šādas „atmaskojošas” publikācijas ienāks prātā paprasīt kādam ministram, vai viņš ir „vismaz padomājis” par lidošanu ekonomiskajā klasē?
Varētu šai publikācijai par Studentes „pētījumu” nepievērst uzmanību. Visticamāk, ka šo publikāciju lielākā daļa aktīvo politikas un valdības darba vērotāju nemaz nav pamanījuši. Taču sliktākais visā šajā lietā ir fakts, ka no sīkumiem veidojas kopējā bilde, kopējais viedoklis gan par konkrētu cilvēku, gan par valdību, gan valsti kopumā... Lasītājs izlasa vienu šādu „sīkumu” un nodomā – jā, tie jau var, tiem jau nav jātaupa... Izlasa otru. Izlasa trešo. Un viedoklis no vienkāršas „nodomāšanas” jau pāriet nākamajā pakāpē – viņš sajūt, skaļi sakot, naidu pret „valdošo kliķi”... Un tas nekas, ka šis naids pa gabaliņam vien gluži kā mozaīka salikts no nepatiesiem faktiem, puspatiesībām un komentāriem, kas balstīti uz pieņēmumiem vai jau piesauktajām nepatiesībām. Un te nu rodas jautājums par atbildību. To cilvēku atbildību, kas publiski bez sirdsapziņas pārmetumiem gatavi tiražēt melus un nepatiesības, lai panāktu kādu labumu sev – vai tas būtu reitings popularitātes tabulā, tirāža preses kioskā vai zināms skanoša metāla daudzums makā. Pats bēdīgākais, ka esam kopumā nonākuši situācijā – jebkurš labs darbs, jebkura laba ideja vai padarītais vispirms tiek uzlūkots ar aizdomām, bet vēlāk vispār aizmirsts. Savukārt katrs izpūstais ziepju burbulis (kā šis Studentes pseidopētījums) tiražēts tūkstošos eksemplāru...