Kopš Latvijā savu darbību pārtrauca cukurfabrikas, visai bieži un joprojām dažādos masu medijos, tajā skaitā internetā dzirdami un lasāmi gaudulīgi komentāri, destruktīvi argumenti un nejēdzīgi pārmetumi.
Notikušo cukura ražošanā un to, kas notiek tagad – pēc tās pārtraukšanas Latvijā gan es kā zemkopības ministrs, gan mani kolēģi no Zemkopības ministrijas nepārtraukti skaidro un stāsta žurnālistiem, sabiedrībai – visiem. Diemžēl jāsecina, ka teicienu par mūždien nelaimīgo latviešu tautu man vairs negribēs ne apstrīdēt, ne atspēkot un jāatzīst vien ir, ka mēs, šķiet, nejutīsimies apmierināti, ja ik dienas nepiedzīvosim kādu traģēdiju. Vienalga – reālu vai pašu izdomātu.
Emocijas, kas pārņēmušas valsti bēdās par cukura ražošanas pārtraukšanu, acīmredzot liedz uzņemt un izprast informāciju, kas tiek sniegta un kas skaidro šīs lietas ekonomisko un racionālo pusi.
Pavisam daļēji vēl varētu saprast patērētājus. Tos, kuri it kā tagad nevar nopirkt cukuru, ko bija ieraduši lietot. Tos, kuriem zaptes vairs nesanāk, jo nelatviešu cukurs to gatavošanai it kā nederot. Tos, kuri gaidīja, ka cukurs būs lētāks.
Neviens netika sacījis, ka cukurs paliks lētāks. Mēs tikām brīdināti tikai par to, ka, ja Latvijas cukurfabrikas turpināt ražot produkciju, tām drīz vien nekas neatliks kā celt cenas tik ļoti, ka neviens – pat vispatriotiskākais latvietis to nepirktu un izvēlētos citur ražoto, lai tikai tas būtu lētāks. Un nesakiet man, ka tā nebūtu, ka mēs spītīgi turpinātu pirkt Latvijas cukuru, turklāt vienalga, par kādu cenu, un tādos pašos apmēros, kā līdz šim! Nesakiet gan!
Komentāri par nelaimīgajiem cukurbiešu audzētājiem brīžiem var pat satracināt. Zīmīgi gan, ka ne jau paši cukurbiešu audzētāji ir to autori. Jo viņiem nav, par ko gausties. Vai gan par nelaimīgiem varam saukāt lauksaimniekus, kuri saņēma 13 989 145 Ls restrukturizācijas kompensācijās? Vai tie, kuri saņēma 5 118 028 Ls dažādošanas atbalstu? Galu galā – tas ir ļoti būtisks atbalsts, lai pārprofilētu savu saimniecisko darbību vai, iespējams, pat turpmāk vairs nedarītu neko!
Arī cukurfabrikas un to darbinieki tika godam atbalstīti. Jelgavas cukurfabrikai 4 264 995 Ls, Liepājas cukurfabrikai 2 544 438 Ls – tāds bija tām izmaksātais restrukturizācijas atbalsts. Nākamā gada februārī tās saņems vēl – attiecīgi 12 815 541 Ls un 7 656 569 Ls.
Dažādošanas atbalstu saņems arī pagastu, novadu un pilsētu pašvaldības Jelgavas un Liepājas rajonā. Jelgavas pilsēta saņems 1 601 942,7 Ls, Liepājas pilsēta – 957 071,2 Ls. Savukārt Jelgavas un Liepājas pagastu un novadu pašvaldībām kopumā tiks izmaksāti 3 293 975 Ls. Šo atbalstu pašvaldības varēs izmantot ceļu un ielu būvniecībai vai rekonstrukcijai, savukārt pilsētu pašvaldībām – arī cukura rūpniecības rezultātā ietekmētās vides stāvokļa atjaunošanai un ūdens saimniecības objektu sakārtošanai.
Galu galā – kāpēc? Tāpēc, ka Eiropas Komisijas (EK) uzsāktās cukura kopējā tirgus organizācijas reformas galvenais mērķis bija uzlabot cukura sektora konkurētspēju un veicināt ilgtspējīgu, uz tirgu orientētu sektora attīstību. Vēlreiz uzsvēršu – ilgtspējīgu un uz tirgu orientētu! Līdz šim cukura nozare bija visilgāk un visvairāk subsidētā nozare Eiropā, arī Latvijā. Un tas nozīmē – mākslīgi uzturēta. Nozare, kura kā bizness pati par sevi nekad nav varējusi pastāvēt, kuru vienmēr vajadzēja „stutēt”, veltot tam milzīgus līdzekļus.
Lai atvieglotu cukura sektora pielāgošanos jaunajiem tirgus apstākļiem, EK izstrādāja cukura sektora restrukturizācijas shēmu, kas paredz atbalsta maksājumus tiem ražotājiem, kas jaunajos tirgus apstākļos neturpina cukura ražošanu. Savukārt tie, kas turpina ražot, maksā ievērojamus līdzekļus restrukturizācijas fondā. Iespēja subsidēt cukurbiešu cukura ražošanu jebkurā tās posmā un formā no ES dalībvalstu finanšu resursiem tika kategoriski aizliegta.
Latvija kopējā Eiropas cukura tirgū aizņēma ļoti niecīgu daļu un bija otra mazākā ražotājvalsts. Latvijas ražošanas apjomi veidoja tikai 0,4 % no Eiropas Savienības (ES) kopējā saražotā apjoma, un tā arī ražošanas efektivitātes ziņā ieņēma vienu no pēdējām vietām ES. Turklāt cukura ražotāju, cukurbiešu audzētāju un Zemkopības ministrijas pasūtīts pētījums apliecināja, ka cukurbiešu cukura ražošanas nozarē jau tuvākajos gados nebūs iekšējo resursu darbības turpināšanai, lai izpildītu ES tiesību aktos noteiktos ekonomiskos nosacījumus. Tāpēc abas Latvijas cukurfabrikas pieņēma brīvprātīgu lēmumu pārtraukt cukura ražošanu un saņemt cukura restrukturizācijas atbalstu. Kas arī ir racionāls lēmums. To vajadzētu saprast ikvienam, kurš spējīgs paskatīties uz procesiem valstī, pasaulē, biznesā un ražošanā loģiski un bezkaislīgi. Jā, mēs – latvieši esam emocionāli ļaudis, bet taču ne jau pagalam nesaprātīgi! Man vismaz ļoti gribētos tā domāt.
Viss! Šī ir pēdējā reize, kad es taisnojos par to, kas noticis cukura nozarē. Patiesībā jau tā īsti nav, par ko taisnoties. Un visus, kuri joprojām, kad kādā no lauksaimniecības nozarēm gadās grūti brīži, turpina skandalēt, ka „cukura nozari jau likvidējām, tagad sekos arī citas”, uzskatu par demagogiem.
Noraidu visus pārmetumus, nepieņemu visus tos pārspīlētos secinājumus un destruktīvos komentārus. Viss! Šis temats ir izsmelts.
