Izstāstīšu jums kādu stāstu. Precīzāk, nevis stāstu, bet shēmu. Un pat ne shēmu, bet kārtību, kādā pie mums notiek lietas. Vienkārši tāpat izstāstīšu – lai būtu skaidrs, kā un kādā veidā mēs varētu ietaupīt naudu. Jo naudas taupīšana tagad ir galvenais. Vai, precīzāk, ne pati taupīšana, bet taupīšanas procesu vadība noteikti. Tā – lai visiem skaidrs, ka mēs taupām. Par pieciem, desmit vai divdesmit procentiem. Par vienu, simts vai tūkstoš miljoniem...
Eksistē tāda pavisam sīka lauksaimnieciska „vienība” jeb, citiem vārdiem sakot, norma – upeņu šķirņu salīdzināšanas metodika. Vajadzīga, lai dārzkopji varētu veidot „tīras” šķirnes un tās realizēt tirgū. Būtībā patiešām sīkums. Pat ļoti liels sīkums. Pie mums, Latvijā, ir aptuveni trīs (varbūt – pieci) speciālisti, kas šo procesu izprot pilnībā un var nodrošināt. It kā taču būtu ļoti vienkārši – piemēram, Augu aizsardzības dienests vai, sliktākajā gadījumā, atbildīgais ministrijas departaments izdod šo metodiku, visi to ievēro, visiem labi un nekādu kreņķu. Gluži kā pirmās brīvvalsts laikā, gluži kā lielā daļā veco un jauno Eiropas Savienības dalībvalstu – tā teikt, noteikumi ir, birokrātija – ir, bet ar mēru... Tomēr Latvijā jau, šķiet, desmit gadu ir cita sistēma. Mums jebkuri šādi (pat pavisam sīki) noteikumi ir jāpieņem stingri reglamentētā un ārkārtīgi sarežģītā procesā, dodot tiem Ministru Kabineta noteikumu spēku.
Īsumā izstāstu procesu – trīs (vai – pieci) speciālisti izstrādā metodiku. Tad tiek „pieslēgta” Zemkopības ministrija, kurā ierēdņi šo metodiku „iztulko” Ministru Kabineta noteikumu valodā. Tad noteikumi tiek „prezentēti” valsts sekretāru sanāksmē. Tad vēl vismaz četras ministrijas (piemēram, Tieslietu, Ekonomikas, Vides, Finanšu), uz kurām vairāk teorētiski nekā praktiski varētu attiekties šī joma, saskaņo ZM izstrādātos noteikumus. Un vēl pēc tam Valsts kancelejas Juridiskais departaments „caurlūko” izstrādātos noteikumus. Un, visbeidzot, tie nonāk Ministru Kabinetā apstiprināšanai galīgajā versijā. Gala rezultāts šim ārkārtīgi smagnējam un būtībā liekajam procesam ir viens: izstrādātā un Ministru Kabineta noteikumu spēku ieguvusī metodika nonāk atpakaļ pie tiem pašiem trim (vai – pieciem) cilvēkiem, kuriem tagad MK noteikumi būs galvenais reglamentējošais dokuments...
Diemžēl tas ir tikai viens no daudzajiem piemēriem. Ir vēl citi. Lūk, vēl viens no daudzajiem stāstiem, kas saistīti ar Eiropas dokumentu pieņemšanu (vai – akceptēšanu, kā nu kuram labpatīkas šo procesu nosaukt). Pastāv Eiropas Savienības regula par vielām, kuras nedrīkst nonākt saskarē ar pārtiku. Regula kā jau regula – viena no daudzajām, kas mums ir saistošas. Regulai, protams, ir pielikums – ar kaitīgo vielu sarakstu. Protams, mūsdienu apstākļos ik pa brīdim šim sarakstam rodas papildinājumi. Loģiski būtu, ja administrējošā iestāde (vienalga, vai tā būtu ZM vai Pārtikas un veterinārais dienests) vienkārši ņemtu un sarakstu papildinātu – kā tas, starp citu, notiek daudzās ES dalībvalstīs. Taču tā nenotiek – mums atkal ir jāiziet viss garais process (skat. augstāk), lai jebkurš papildinājums iegūtu vajadzīgo normatīvo spēku... Tas prasa laiku, resursus un, galvenais, arī līdzekļus – jo katrā no iestādēm taču strādā cilvēki, kam visi šie saskaņojumi jāveic, dokumenti jāizstrādā, jāievēro spēkā esošās lietvedības un dokumentu aprites normas.
Šie divi piemēri ir ārkārtīgi uzskatāmi. Īpaši jau apstākļos, kad jātaupa, kad maksimāli jāiegrožo tēriņi un maksimāli jāracionalizē valsts pārvaldes sistēma. Mehāniska ierēdņu skaita un ministriju finanšu resursu samazināšana solidārā kārtībā, protams, ir veids kā īstermiņā risināt sasāpējušās problēmas. Turklāt tieši šādi visuzskatāmāk var parādīt – jā, mēs iegrožojam un taupām. Jo procentos un miljonos izteiktais ietaupījums ir kā akmenī iecirsts. Noīsinājām tik un tik procentus. Ietaupījām tik un tik miljonus. Tomēr, esmu stingri pārliecināts, tā ir tikai ielāpa uzlikšana. Un īstermiņa risinājums. Ja gribam principiāli mainīt gan cilvēku, gan finanšu resursu izmantošanu, padarot to racionālāku un, pats būtiskākais, efektīvāku, tad mums jāmaina pārvaldes sistēma – jāpadara tā vienkāršāka, jāsamazina administratīvais slogs un jāvienkāršo lēmumu pieņemšanas mehānisms.
Protams, es uzreiz saredzu iebildumus. Sak, kā tad caurskatāmība, jo tad daudzu lēmumu pieņemšana būs atkarīga nevis no piecām, bet vienas institūcijas, vai, atsevišķos gadījumos, pat viena cilvēka. Un tomēr – pārprasts aizdomīgums jau tā padarījis mūsu valsts pārvaldi tik smagnēju kā reti kuru mūsu partnervalsti. Kur nu vēl tālāk – mēs esam gatavi vispār „norakt” jebkādu, pat vislabāko projektu, jo – ja nu kādam pēkšņi tur ir „intereses”? Pierādījumu jau nav, ir tikai slavenā „aizdomu ēna”, ēna, kuru radījuši paši aizdomu izteicēji... Rezultāts šādam pārprastam aizdomīgumam ir acīmredzams – mums tagad katram darītājam ir seši uzraugi. No tādām, citādām un vēl citādākām struktūrām. Starp citu, visi viņi tiek finansēti no valsts budžeta...