Kāda mana drauga māte, izlasījusi lielajā, pagalam uzticamajā un profesionālajā dienas laikrakstā informāciju par zemkopību, bija to savam dēlam komentējusi tā – sak, zemniekiem grūti, bet „tavs Roze”, redz, braukā apkārt ar superdārgu sporta mašīnu... Draugam esot bijis diezgan grūti māti pārliecināt, ka ministrs Roze nebraukā ar superdārgu BMW sporta automašīnu, ka nav ministram Rozem arī speciālā automašīnas numura „ZZS”, ka ministram Rozem nav nekādi slepenie sponsori, kuri visu bīda un dara, lai sagrautu lauksaimniecību Latvijā...
Varētu jau pasmieties par šo „Ziemassvētku joku” no lielā laikraksta „Diena” un aktīvās lauksaimnieku, es gribētu teikt, musinātājas Pastares kundzes puses – cik glīti citētā lauksaimniece, bet godīgā žurnāliste viņas teikto nepārbaudīja. Varētu pasmieties par gardo humoru. Taču patiesībā tas nebūt nav smieklīgi, ja šo gadījumu skatām mazliet plašāk par vienu publikāciju, par kuru lielākā lasītāju daļa jau rīt būs aizmirsusi. Aizmirsta būs pati publikācija, aizmirsts pat būs tās saturs, jo galu galā ir, protams, problēmas nozarē, ir neapmierinātība ar notiekošo valstī kopumā, tāpēc tas vairs sen nav nekas jauns. Toties tas, ka ministrs Roze grūtajos laikos pārvietojas ar speciālu sporta BMW, kuram vēl uzkarinājis dārgo „īpašo numurzīmi” – jā, tas gan ļaudīm atmiņā paliks...
Un šajā gadījumā katram individuāli (kā mans draugs savai mātei) taču neizstāstīsi, ka laikrakstā publicētais ir klaji meli, ka laikraksts apzināti vai neapzināti vienkārši publicējis ziņas, kas kārtējo reizi it kā apliecina, cik nelietīgi cilvēki strādā valdībā. Jo mediji taču nemēdz melot, medijos publicētajam ir jātic... Protams, visi mani draugi un paziņas, visi mani kolēģi zina, ka nav man šīs sporta automašīnas un nekad nav bijusi. Lielākā daļa manu draugu un paziņu zina, ka manai ģimenei pieder ierindas vieglā automašīna „Peugeot 206SW ” ar visparastāko numuru. Bet pēc publikācijas laikrakstā efekts ir vienkāršs – sak, tev nozaga vai tu nozagi, bet kaut kāds nesamukums jau tur bija. Un atkal būs kādam iemesls ieplest rokas un izsaukties „jā, es taču sen zināju, ka valdība slikta, ja jau tādas lietas notiek...”.
Patiešām nezinu, kāds iemesls ir cienītajai Pastares kundzei teikt, bet laikraksta korespondentei publicēt šos melus. Patiešām nezinu iemeslus šādam, es teiktu, naidam, taču vienu gan šajā gadījumā varu droši solīt – es jau esmu laikrakstam nosūtījis vēstuli ar prasību atsaukt šo informāciju. Gan „Dienas” drukātajā versijā, gan arī interneta portālā „Diena.lv”. Jo es varu itin mierīgi un bez dusmām pārdzīvot konstruktīvu kritiku, varu saprast visdažādākos viedokļus par notiekošo valstī un nozarē, tāpat saprotu arī publiski paustu pat visasāko komentāru par mani kā amatpersonu – tas viss piedien demokrātiskai valstij, taču nevaru saprast un attaisnot klaju melu publicēšanu. Turklāt tik godājamā izdevumā kā laikraksts „Diena”.
Patiesībā jau šoreiz runa, kā teikts vecajā dziesmā, nav par krekliem, bet sirdsapziņām. Ja kāda mediju darbinieka, godīga žurnālista, laikraksta vai pārraides mērķis ir noteikti nomelnot, noteikti parādīt pilnīgi visu no sliktās puses, tad iemeslus vienmēr var atrast, vienmēr var atrast paņēmienus, kā to izdarīt. Žēl tikai, ka savā tieksmē uz „sliktajām ziņām” žurnālisti pārkāpj elementāro žurnālistikas ētiku – vismaz uzklausīt arī otras puses viedokli, ļaujot atbildēt abām pusēm uz jautājumiem. Bet mērķis jau attaisno līdzekļus, vai ne tā? Un tādā gadījumā mediju pārstāvjiem ir ļoti viegli izdarīt to, ko mediji pārmet ierēdņiem un amatpersonām – izmantot piešķirto varu, lai kādu nomelnotu... Savukārt, augstāk minētā raksta sakarā – cienījamā „Diena”, steidzami meklēju savu sporta BMW! Ja reiz tas presē ierakstīts, tātad kaut kur taču tam „bumerim” jābūt...