2008. gada 12. jūnijā
Vispirms paldies par iespēju uzstāties šeit, jūsu priekšā. Taču uzreiz gribu teikt – mana runa nebūs tirgotājiem patīkama un pašreizējo tirgotāju politiku atbalstoša. Lai raksturotu situāciju, kādā šobrīd esam nonākuši gribu sākt ar lielveikalu ķēdes „Maxima” reklāmas tekstu: Centis Ūbele sēdēja jūras krastā un raudzījās uz horizontu. „Kāpēc neviens man netic?” domāja Centis... Šobrīd šīs, es teiktu, visai ciniskās reklāmas teksts kā neviens cits vislabāk raksturo situāciju, kas izveidojusies visā tā saucamajā „pārtikas ķēdē”. Un diemžēl esmu spiests konstatēt, ka pie vainas te vismazāk ir ražotāji un pārstrādātāji.
Neviens nenoliegs, ka cenu kāpums tirgū šobrīd ir sasniedzis pat ne aritmētiskās progresijas tempus. Tomēr, piemēram, piena nozares izmaksu un cenu analīze liecina par kādu visai dīvainu faktu – piena iepirkuma cenas ražotājiem ir samazinājušās, piena pārstrādātājiem izmaksu līmenis ir palicis līdzšinējais, kamēr veikalu plauktos nonākušās produkcijas cena ir vienkārši nesamērīgi augsta. Šeit klātesošajiem būtu jāsaredz likumsakarības manis tikko teiktajā.
Nerunāšu tagad nedz par Centa Ūbeles solījumu apēst cepuri, kurai jau būtu jābūt ja ne apēstai, bet aizgrauztai noteikti, nedz arī par salātu mazgāšanu un PVD pārbaužu rezultātiem, nedz par jau bēdīgi slaveno „bonusu sistēmu” lielveikalu ķēdēs, kuras esamību ar smīnu sejā paši tirgotāji aktīvi noliedz. Tāpat, acīmredzot, nav vērts ieslīgt diskusijā par, piemēram, arī tirgotāju valstisku pieeju notiekošajiem procesiem, jo bizness, acīmredzot, paliek tikai bizness, kur nav vietas nekam citam kā vien peļņas rādītājiem. Taču man kā ministram noteikti ir savs viedoklis kā cīnīties ar šādu attieksmi un šādu pieeju tik svarīgai nozarei kā pārtikas tirdzniecība. Un, protams, varu solīt, ka mēs izmantosim visus līdzekļus, lai likumu un Latvijas pieņemto saistību ietvaros atbalstītu Latvijas lauksaimniecības produktu ražotājus un pārstrādātājus, kā arī darīsim visu, lai samazinātu viņu atkarību no konkrētiem tirgotājiem.
Kā liecina statistikas dati, lielveikalu ķēžu ietekmei uz tirgu ir tendence palielināties, turklāt 2007. gada rādītāji norāda, ka gandrīz pusi no visa pārtikas mazumtirdzniecības tirgus aizņem tikai divas ķēdes – „Rimi Latvija” un „Maxima”. Protams, mēs visi zinām, ka lielveikalu ķēdes spēj nodrošināt piegādātājiem stabilas noieta iespējas, taču diemžēl mūsu sarunās ar ražotājiem un pārstrādātājiem, īpaši jau mazajiem un vidējiem tirgus spēlētājiem ir izkristalizējusies viena ārkārtīgi nepatīkama lieta: stabilo produkcijas noieta iespēju sniegtie plusi nobāl zem milzīgajiem mīnusiem – lielās ķēdes ārkārtīgi ietekmē piegādes cenu, turklāt diktē negodīgus un negodprātīgus noteikumus arī citās līgumiskajās attiecībās. Un nepastāvot alternatīvām noieta iespējām piegādātāji bieži vien spiesti piekāpties šīm neizdevīgajām prasībām.
Valsts, protams, nevar tieši ietekmēt mazumtirdzniecības cenas, kuras tiek noteiktas divpusējā līguma ietvaros starp piegādātāju un mazumtirdzniecības uzņēmumu, taču valsts rokās ir citi instrumenti. Piemēram, iespējas ierobežot cenu manipulācijas un netaisnīgus līgumu nosacījumus piegādātājiem, vai, piemēram, tiesības uzraudzīt dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu. Un šeit mēs ar cerībām raugāmies Konkurences padomes virzienā.
Izstrādājot Konkurences likuma grozījumus, mēs apkopojām uzņēmumu un nozaru organizāciju iebildumus. Ticiet man, šādu un turklāt pamatotu iebildumu bija vairāki desmiti. Atļaujiet vienkārši nosaukt, manuprāt, deviņus būtiskākos. Vienkārši nosaukt, pat nekomentējot tos:
• Maksa par līgumu noslēgšanu;
• Maksa, kas jāsedz piegādātājiem, par jaunu veikalu atvēršanu un veco rekonstrukciju;
• Maksa par lielveikalu mārketinga izmaksām;
• Maksa par lielveikalu rīkotajām akcijām;
• Nesamērīgi augsti soda procenti;
• Tiek prasītas pastāvīgas atlaides neatkarīgi no apjomiem;
• Mākslīgu barjeru radīšana jaunas produkcijas ienākšanai tirgū;
• Pārāk liels kredītdienu skaits;
• Tā sauktā „sadarbības maksa” jeb maksa par produktu izvietošanu plauktos.
Kā redzat, saraksts ir garš un pamatīgs. Diskutējot, piemēram, ar šobrīd tik aktuālās piena nozares dalībniekiem un klausoties šāda veida iebildumos pret tirgotājiem, tā vien šķiet – tirgus dalībnieki maksā par visu, kamēr tirgotāji tā īsti ne par ko. Protams, šis apgalvojums ir nedaudz pārspīlēts, taču nedomāju, ka pārspīlējums ir milzīgs.
Tirgotājiem, protams, neinteresē un arī nevar interesēt citu tirgus spēlētāju labklājība un peļņas rādītāji, ko arī varētu saprast – tā teikt, kāda man daļa gar citu cūkām. Taču ilgtermiņā domājošam tirgotājam vajadzētu saprast citu lietu – šāda vienvirziena politika no pašu tirgotāju puses neļauj citiem tirgus dalībniekiem veikt plānotās investīcijias ražošanas efektivitātes un kvalitātes uzlabošanai, tiek kavēta produktu ar augstāku pievienoto vērtību ražošana, uzņēmumiem nav brīvu līdzekļu inovācijai un attīstībai, bet patērētāji, kas ir tieši tirgotāju klienti zaudē produktu sortimentu, kā rezultātā īpaši cieš mazie un vidējie uzņēmumi – tātad tie, kuri arī nodrošina produkcijas sortimentu. Rezultātā šādu uzņēmumu skaits pakāpeniski samazinās.
Šāda politika nav tālredzīga, jo gala rezultātā novedīs pie visa tirgus kraha. Un tas jau skars ne tikai ražotājus un pārstrādātājus, bet arī krietni samazinās trešā ķēdes posma – mazumtirdzniecības – iespējas gūt peļņu.
Kamēr tirgotāju pusē nav ētiskas, korektas un patiesi profesionālas attieksmes, par kādu gan pārtikas preču tirgus veicināšanu mēs varam runāt? Protams, viena lieta ir likumdošana un veicināšanas programmas, par ko atbildība sadarbībā ar tirgotāju pārstāvjiem jāuzņemas valstij, bet otra lieta ir pašu nozares pārstāvju līdzdalība un interese. Interese valstiskā kontekstā, nevis tikai individuālā līmenī vien. Diemžēl mūsu valstī tieši ar šo aspektu ir nopietnas problēmas ļoti daudzās jomās.
Tirgotājus es varu tikai aicināt būt atvērtākiem pret vietējās izcelsmes pārtikas produktiem, jo tas ir ļoti būtiski, ka iedzīvotājiem ir plaši pieejami mūsu pašu valstī ražoti produkti. Tas nekas, ka brīžiem ar citvalstu ražotājiem strādāt ir izdevīgāk. Ja tirgotāji uz šo aicinājumu neatsauksies, domājot tikai par savu šībrīža labumu, tad ilgtermiņā arī viņiem jārēķinās ar nepatīkamiem rezultātiem.
Vēlreiz pateicos par iespēju šeit uzstāties. Un aicinu jūs visus uz sadarbību gan ar ministriju, gan visiem pārtikas nozares tirgus dalībniekiem – ražotājiem un pārstrādātājiem. Šādai sadarbībai ir jābūt uz vienlīdzīgiem pamatiem, kurā nav viena spēlētāja, kas diktē noteikumus pārējiem.
Paldies par uzmanību!