Mārtiņš Roze,
LR zemkopības ministrs
Nevaru noliegt, ar milzīgu interesi gaidīju sižetu TV3 raidījumā „Nekā personīga” par „kāda ministra pikanto aizraušanos”... Diemžēl pēc šī intriģējošā pieteikuma neko sevišķi „pikantu” sižetā nesagaidīju. Jo diezin vai par pikantu var saukt šī pieteikumā minētā „kāda ministra”, respektīvi, Mārtiņa Rozes aizraušanos ar fotogrāfiju un fotografēšanu, pat ja bildēti tiek akti.
Uzreiz visiem kritiķiem vai moralizētājiem, vai vēl kādiem, kam noteikti gribas izdzirdēt ko patiešām pikantu, varu teikt – nav nekā pikanta šajā procesā, kas ir smags, nopietns un grūts darbs. Protams, kailu vai mazāk kailu sievietes ķermeni kā tādu var dēvēt par kaut ko ekstra pikantu, bet tas jau atkal atkarīgs no raidījuma veidotāju vai kāda cita „vērotāja” uztveres un seksuāli garīgās veselības stāvokļa.
Man pat prātā šobrīd nenāk taisnoties par savu hobiju – fotogrāfiju. Jo vairāk tāpēc, ka nekad neesmu nedz noliedzis, nedz mēģinājis slēpt šo savu aizraušanos. Un par to var pārliecināties ikviens – manas fotografētās bildes ir brīvi apskatāmas foto profesionāļu portālos, ar prieku saviem draugiem, kolēģiem un partneriem esmu dāvinājis savus darbus, esmu piedalījies foto akcijā „Viena diena Latvijā”, mans fotografētais skats arī ievietots grāmatā „Viena diena Latvijā”, tāpat esmu iesaistījies daudzās citās fotogrāfu aktivitātēs. Jau 2005. gadā Jelgavā bija skatāma manu fotogrāfiju izstāde, pašlaik tāda iekārtota Bauskas Izglītības pārvaldē. Ikviens laipni aicināts!
Žēl, nenoliedzami, ka godātie tā saucamie analītiskie žurnālisti nebija pamanījuši arī citas fotogrāfijas, kas apskatāmas tajā pat portālā photodom.com. Žēl arī tas, ka sižetā visai apšaubāmi ievērots likums – tostarp arī noteikumi par blakustiesībām, jo rādītajām modelēm neviens pat nebija papūlējies pavaicāt vai viņas akceptē šādu „eksponēšanu” televīzijā.
Tikpat žēl, ka būtībā šeit nebija ne vēsts ne no analītikas, ne izmeklējošās žurnālistikas – tik vien kā lēta dzīšanās pēc sensācijas. Turklāt pēc tādas, kas savā būtībā nekāda sensācija nav. Bet laikam jau ir cilvēki, kuriem grūti saprast, ka kailas sievietes fotografēšana ir tikai kailas sievietes fotografēšana. Viens no fotomākslas žanriem.
Jā, pavisam droši apgalvoju – fotografēšana ir mans hobijs, kam veltu ļoti daudz sava brīvā laika. Un nesaredzu šeit nekā slikta. Vai ainavu, ziedu, cilvēku (tajā skaitā arī aktu) fotografēšana ir sliktāka par citiem hobijiem? Piemēram, šņabja dzeršanu vai „zālītes” pīpēšanu? Ir dzirdēts, ka viens otrs masu mediju pārstāvis ar šādiem „hobijiem” aizraujas gana aktīvi...
Iespējams, mūsu valsts viedajiem kritiķiem interesēs tas, cik daudz laika šāda aizraušanās aizņem un vai tik ministram tik daudz laika vispār ir? Varu atbildēt reizi par visām reizēm – ar fotogrāfiju nodarbojos savā brīvajā laikā (kura nemaz tik daudz man diemžēl nav), arī fotogrāfijas apstrādāju mājās ārpus darba laika uz legāli iegādāta datora legālās datorprogrammās. Savukārt fotogrāfiju ielāde foto portālos prasa tieši pusminūti laika, un to var atrast gan pusdienas pārtraukumā, kas pienākas mums ikvienam, vai pirms gulētiešanas.
Jau paredzu arī jautājumu par sava „foto hobija” kvalitāti – arī šajā ziņā varu nomierināt kritiķus. Esmu beidzis fotomākslinieku kursus un apmācības skolu pie viena no Latvijas labākajiem meistariem Māra Kundziņa. Tāpat sekoju arī visām jaunākajām norisēm šajā jomā, piedalos fotogrāfu plenēros, gūstu pieredzi no citiem Latvijā patiesi atzītiem un profesionāliem fotomāksliniekiem. Starp citu, foto apmācības kurss paredz visdažādāko foto žanru apgūšanu un eksāmenu kārtošanu tajos, tostarp arī aktu fotografēšanu, tostarp arī foto kolāžu veidošanu, tostarp arī ainavu, portretu un dzīvnieku bildēšanu...
Masu mediju uzdevums ir sekot līdzi norisēm valstī, palīdzēt atklāt nelikumības un informēt par tām sabiedrību. Ir ļoti nožēlojami, ja žurnālista kaut kādas personiskās ambīcijas stāv pāri citu cilvēku dzīvei un pārvēršas par personisku apvainojumu, bezgaumīgi ironisku piezīmju vai vienkārši safabricētu „sensāciju” gatavošanu. Jo žurnālists labi zina, ka viņam ir iespēja visu to paust publiski, kamēr otrai pusei iespēju atbildēt nav. Visbeidzot, es ceru, ka šoreiz tiešām ir runa tikai par žurnālista personiskām problēmām, nevis, piemēram, kādu organizētu politisku saspēli, lai vienkārši mēģinātu (tiesa gan, neveiksmīgi) diskreditēt vienu vai otru amatpersonu.