Mārtiņš Roze,
LR zemkopības ministrs
Jūlijs zemkopības nozarē sācies ar atkal jauniem „piena kariem”. Tieši tā es varētu novērtēt 1. jūlijā publiskotos uzreiz četrus paziņojumus – no Piensaimnieku Centrālās savienības, biedrības „Zemnieku saeima”, Lauksaimnieku kooperatīvu asociācijas un piena ražotājas, zemnieku saimniecības „Pērles” saimnieces Daces Pastares. Četri paziņojumi vienā dienā, četri brīžiem pat diametrāli pretēji viedokļi par notiekošo nozarē. Un, protams, viens vainīgais – Zemkopības ministrija...
Un tomēr – kāda tad īsti ir situācija šobrīd savstarpējos nozares dalībnieku ķīviņos pārņemtajā piena nozarē? Vispirms lasītājiem būtu jāsaprot pats galvenais – aiz skaļajām un patriotiskajām frāzēm par piena nozari, tās tradīcijām un bagāto vēsturi tomēr ir tikai un vienīgi biznesa intereses. Pirmkārt, piena ražotāju. Otrkārt, piena pārstrādātāju. Treškārt, piena tirgotāju. Un no tādām – biznesa – pozīcijām es arī aicinātu vērtēt notiekošo nozarē. Skaidrs, ka piena ražotāji grib saņemt par produkciju vairāk. Pārstrādātāji grib nopelnīt vairāk. Un abi grib saņemt arī Eiropas Savienības (ES) atbalstu pēc iespējas vairāk. Tiktāl viss būtu skaidrs un saprotams. Taču šeit ir viens BET! Gribot saņemt vairāk, netiek saprasts galvenais – ilgtermiņā šis bizness būs iespējams tikai tad, ja nozares spēlētāji ar dažādām interesēm savā starpā vienosies par kopīgu darbību. Pat tad, ja tas nozīmētu šodien saņemt par santīmu mazāk, toties garantējot stabilitāti ilgākam laika posmam.
Piena pārstrādātāji pārmet Zemkopības ministrijai un ministram vienas nozares daļas lobēšanu. Pat vēl vairāk – konkrētu spēlētāju lobēšanu. Pārmet arī to, ka ministrija jauc tirgu, piesolot un dodot naudu lauksaimnieku kooperatīviem. Pārmet vēl vairākas tikpat būtiskas un svarīgas lietas... Tādēļ es gribu uzreiz kliedēt visas šīs puspatiesības. Pirmkārt, ministrija jau sen paziņojusi, ka atbalstīs lauksaimnieku kooperāciju kā tādu, jo tikai tā mēs varam mazināt mūsu lauksaimnieku sašķeltību. Un šajā ziņā mēs vienmēr esam bijuši konsekventi. Otrkārt, nezinu, no kurienes pārstrādātāji ņēmuši informāciju, ka tiks dota nauda kooperatīviem piena pārstrādes uzņēmuma pirkšanai vai pat celtniecībai. Runa ir par atbalstu valdībā, ja kooperatīvi vēlēsies valdības garantijas. Starp citu, atbalsts būvniecībai un investīcijām lauku attīstībai jau ir paredzēts arī Lauku attīstības programmā. Treškārt, mēs šobrīd runājam nevis par trīs konkrētu kooperatīvu atbalstu, bet gan par ministrijas konsekvento nostāju – atbalstīt lauksaimniecības kooperāciju un izveidojušos kooperatīvus vispār. Un, visbeidzot, nav taisnība, ka nozarē nav zināmi spēles noteikumi – tie ir izstrādāti un zināmi jau ilgāku laiku. Nav taisnība arī apgalvojumam, ka ministrs ir nācis klajā ar paziņojumiem, ka piena cenas ir jāregulē ar administratīvām metodēm.
Vēl es noteikti gribu uzsvērt, ministrija nevar un arī negrib iesaistīties nozares spēlētāju savstarpējo rēķinu kārtošanā. Tie ir biznesa jautājumi, kuri jārisina savstarpēji šī biznesa dalībniekiem. Ministrijas uzdevums ir „uzzīmēt” spēles laukumu un piedāvāt nozares dalībniekiem šos spēles noteikumus, respektīvi, norādīt nozares perspektīvu kopumā. Taču, uzsveru vēlreiz, nozares nākotne nav atkarīga no ministrijas palīdzēšanas vai nepalīdzēšanas vienai vai otrai pusei, bet gan vispirms no spējas savstarpēji vienoties nozares dalībniekiem savā starpā. Karš nozarē nav izdevīgs nevienam.
Šobrīd ministrijai tiek pārmests arī par „solījumu nepildīšanu”, kas izsaukšot jaunus protestus. Gribu nomierināt gan Pastares kundzi no „Pērlēm”, gan citus zemniekus – visus savus solījumus ministrija pilda. Cits jautājums, ka tas nenotiek rīt uz brokastlaiku, kā varbūt mēs visi gribētu. Jo tomēr visi procesi, kas saistīti ar budžetu, finanšu resursiem un atbalsta piešķiršanu vienam vai otram zemkopības nozares „spēlētājam” nav risināmi vienā dienā. Un to es aicinātu saprast arī šīs nozares dalībniekus.
Jaunie „piena kari” kārtējo reizi pierādījuši – kategoriskie paziņojumi ar pārmetumiem viens otram un ministrijai nedos rezultātus. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka jebkuras problēmas risināmas tikai pie sarunu galda. Un, ticiet man, ne viena vien nopietna situācija zemkopības nozarē šādi tikusi atrisināta. Kāpēc gan lai tā nebūtu šoreiz?